| pretmobinga un pretbosinga manuāļus šķirstot |
[Oct. 4th, 2013|10:04 am] |
Ir priekšstats, ka kultūras iestādes veic kkādu sociālo virsuzdevumu, nu, tur kulturizējot ļaužus the parastos, kuri aiz patikšanas vai aiz vēlmes būt formāli civilizētiem aizstaigā vai skolotāju brīvprātīgā piespiedu kārtā tiek aizšķūrēti līdz kādam muzejam, teātrim, koncertu vai izstāžu zālei.
Taču kultūras iestādes veic arī tādu - publiski mazāk redzamu - sabiedrisku virsuzdevumu, ka normalizē un ievieš atpakaļ kolektīvā apritē ļaudis, kuri ir no tās izbiruši. 100latnieku programmas, kur, jā, jā, es zinu, daudziem/-ām tā ir tiešām izdzīvošanas lieta grūtos laikos; pati atminu 90' sākumu, kad tantes un onkuļi brauca uz leišiem un tad ar somām pa birojiem vazājās čības un apakšbikses tirgodami, nauda kaut kā jāpelna un neviens godīgs darbs nav nicināms, taču gana liela daļa ir tādu ļaužu, kas fizisku vai garīgu iemeslu dēļ nav spējīgi darīt neko jēdzīgu (*jēdzīgs* ir nelabi izvēlēts vārds). Tāpat arī algu stratēģija: skaitīt summēto darba laiku, kur darba devējs drīkst nesamaksāt pat minimālo algu par pilna laika darbu, kā arī krīzes laikā līdz pat 50% apgraizītās algas, kas tā arī ne ļoti ir paaugušās atpakaļ, ļauj piesaistīt lielākoties tādus cilvēkus, kas vai nu ir fanāti un attiecīgo lietu darītu arī velti, tādus, kuriem tas ir īslaicīgs pakāpiens uz kko nopietnāku, vai arī tādus, kuri neko labāku dabūt nevar un nevarēs, pat ja gribētu ļoti, ļoti, ļoti.
Lūk, taču atšķirībā no speciālajām medicīniska rakstura iestādēm, kultūras iestāžu darbinieki netiek kā īpaši apmācīti vai sagatavoti darbā ar cilvēkiem, emmm, ne gluži ar īpašām vajadzībām, bet visnotaļ ar dažādām īpatnībām, kuras nav iespējams apiet savstarpējā komunikācijā un sadarbībā iekš tās strādāšanas vietas. Bet vajadzētu. |
|
|