| |
[Feb. 6th, 2013|06:52 pm] |
pēdējā laikā bieži izjūtu vainas apziņu. īpaši tajos gadījumos, kad ļaudis ir ne no šā, ne no tā laipni pret mani, ieinteresēti, abet man po*. Ne jau tā, ka man viņi nepatiktu, vai es būtu naidīgi/dusmīgi noskaņota, bet vienkārši negribas pūlēties iesaistīties komunikācijā. Ļoti labi redzu, ka cilvēki ir pretimnākoši, kā kucēni gaida - un Latvijas nīgrajos apstākļos tas ir tiešām apbrīnojami - bet es neatbildu ar to pašu. neatbildu ne ar ko.
Tāpat ļoti daudz ko izrādās, var izdarīt tā vienkārši, aiz žēluma. žēlums dzemdina dusmas, dusmas - vainas apziņu un tā uz apli. Tāpēc beigās tas, ko varētu dēvēt par gandarījošu labdarību, ir frustrācija. |
|
|