| par fantāziju un culture from below |
[Jan. 29th, 2013|10:46 am] |
pirmo skatīšanās piegājienu aptumšoja spīts, kas izcēlās no tā, ka tad, kad Trīrs uztaisa elegantu popsu, kas varētu iziet caur vidējā aritmētiskā skatītāja gremošanas traktam, tad fūūū, vēēē, kā viņš tā, abet, kad Tarantīnō izdara tieši tā pat - eleganti izpēlē visas klišejas pēc labākajiem kino žanra likumiem - tad ļaudis gavilē un daudzina kā labāko, kas kino noticis kopš Pulp Fuction. nekonsekvencīte kaut kāda. Lai gan pat spīts, kas otrajā, trešajā un ceturtajā skatīšanās reizē bija izzudis, nevarēja aptumšot tik ļoti, lai nesaprastu, ka darbiņš elegants caur un caur.
varētu annalīzēt zīmes un nozīmes, bet tā vietā vieglāk pateikt, ka, lūk, jums uzskatāms piemērs mākslas pieredzes intensitātei (hhh), imaginative empathy un premisām bez morāles (hhh hhh). Markūze lepotos.
noslēgumā ceru divas lietas:
- ka tā lēdija, kas tur 3x reizes pilnīgā bezķeksī pavīdēja kā vērotāja nav vis simbols kkam, bet gan tēls, par kuru būs nākamā T filma. Ja jau T 21. gs. ir atbīvojis melno supervaroni, varētu arī atbrīvot beibes (lai gan Deathproof savā ziņā tāds bija, ne?).
- saprotusaprotu, ka Waltz ir pelnījis dabūt oskaru par otrā plāna lomu (lai gan kkā šķita, kāpēc gan ne uz galveno varoni? viņi abi tur tādi galveni), bet tas, ko dara Semjuels L.Džeksons ir prātam neaptverami, pure awesomeness. manuprāt, otrā plāna oskars bez variantiem (taču diemžēl nav pat nominēts).
kaukā tā |
|
|