| |
[Mar. 17th, 2012|04:12 am] |
tās planētas toč gandrīz strīpiņā sastājušās un tīīīk nēēnormāli spilgtas, ka aš sabijos un kā iemieta ar pavērtu muti apstājos vērot tikai pēc kāda laika piefiksējot, ka stāvu uz gājēju pārejas brauktuves pašā vidū. Labi, ka nakts un Rīgas nomale, citādāk, kas to zina..
6dien, btw, tikšu pie otrās labākās dāvanas pēc 'zaļā komplektiņā', tb., sky watcher amatieru-iesācēju portablā modelīša (prieks) |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2012|11:00 am] |
es ienīstu savu ķermeni tajos brīžos, kad no neēšanas sāk sāpēt vēders un kļūst slikti. Riebjas tāpēc, ka parasti tas notiek 2x dienā (un reizēm arī naktī, ja palieku ilgi augšā). Tādos brīžos vnk gribas nomirt (esmu neizturīga pret ciešanām un sāpēm, uzreiz padodos eitanāzijas legalizēšanas apcerei) vai arī viss prāts fokusējas uz to, kā iegūt ēdienu. ieskriet bodē nopirkt banānu, gaļas šķēli vai pīrāgu. pasūtīt kko kafejnīcā. vismaz divas reizes dienā, izteikti. Liels paldies dievam, liktenim vai kam, ka ir iespēja tā ieskriet veikalā vai kafejnīcā un kko uzreiz nopirkt. Jo šis miesas vājums un neizturība ir tik pazemojoša visu to priekšā, kas ir piedzīvojuši/pārdzīvojuši īstenu badu.
vakar tieši lasīju Oļģerta Krodera memuārus, nu, tur brīvvalsts laiks man interesē mazāk, bet viņš gana plaši izrakstās par savu izsūtījuma pieredzi, Torņkalnu, Sibīrijas kolhoziem, Ziemeļledus okeāna zvenieku barakām, to, kā māte nomirst no saindēšanās no atkritumu atliekām un to vispārējo dzīves vilkšanu viszemākajā iztikšanas robežā, kad no sala, bada, noguruma un bezcerības prāts ir konstanti aptumšojies. |
|
|