| |
[Oct. 31st, 2011|09:02 pm] |
Jūs saprotat, bļe, suns izdrāza manu somu!
Nē, nu līdzīgi man ir gadījies tikai vienu reizi, kad kāds kaķis mēģināja piemīlināties manai novilktajai kleitai un brīdī, kad grasījās to iegūt fiziskā pilnībā, tika iztraucēts un šoka+seksuālas frustrācijas rezultātā metās prom, pa ceļam pamanīdamies izbāzties cauri kleitas lencītei un paraut to sev līdzi, atstājot mani visnotaļ jocīgā pusplikā situācijā.
Abet tagad darba apstākļi tādi, ka nākas strādāties arī pēc darba dienas darba laika un apmeklēt ļaudis to privātajās teritorijās, tā arī šodien - ierodos ciemā, tiek uzņemta, visi sveikšanās ciemkukuļošanās rituāli un tā, apkārt lēkšo tāds ūberpriecīgsdraudzīgs pekīnietis. Dodoties uz viesu pieņemšanas salōnu, izrādījās, ka suns ir nevis ūberpriecīgsdraudzīgs, bet ūbernogribējies, jo pamanījās sākt pist manu kāju, kamēr tā vēl bija pārvietošanās kustībā uz priekšu. Tā kā saimnieki gāja pirmie un es aiz viņiem, tad izmantoju iespēju ar izspērienu aizlidināt to suni kaut kur patālāk prom.
Bet ar to suņa prieks nebeidzās. Nosēdinoties uz mazmazītiņa krēsliņa pie mazmamazītiņa kafijgaldiņa nekas cits neatlika, kā novietot savu papīru un lietu piekabi vārdā 'soma' uz zemes. Pekinators momentā bija klāt un, kā man sākumā likās, cierēja atkal uz manu kāju, bet drīz vien izrādījās (varbūt varēja izrādīties ātrāk, bet man nav īsti pieredzes ar suņveidīgajiem..), ka viņa kaislīgās intereses objekts ir mana soma. Emmmm.... Namatētes un namamāši ir gana cienījamā vecumā, nu, tajā, kad maņas vairs nav augstākā labuma, līdz ar ko viņi aizrautīgi turpināja rādīt un stāstīt visu, kas jārāda un jāstāsta, kamēr fōnā no suņa aizrautības šķindēja un trīcēja pat netālu esošais mazmazītiņais stiklotais mākslas priekšmetu relikvārijs. Rokā stīvi turot porcelāna kafijas minitasīti un ar vienu ausi uzmanīgi klausoties stāstu, visvisādi centos tā neuzkrītoši uzmīt un pamatīgi piespiest tā piderasa kāju, lai uzmanība no krāniņa pārgrupētos uz sāpošo ķepiņu, bet tas laikam deva pretēju efektu un nogādāja viņu vēl nepieredzētos baudas laukos, jo mazais piderass pamanījās beigt uz manas somas pa divi lāgi.
Nē, nu, piemēram, cilvēku vienošanās dažādās dzimumu, oritentāciju un skaita konstelācijās mani atstāj visai vienalīdzīgu, taču, šķiet, manas tolerances robežas izbeidzas līdz ar pašas sugu. Diemžēl neesmu vēl izaugusi līdz dažu hārkōra posthumānisma skolāru līmenim, lai varētu pārvarēt arī sudzismu.
Jebkurā gadījumā, piedod soma, bet mums vairs nav pa ceļam; tu esi piesmieta un es vairs nespēju tev pat pieskarties, par neko vairāk nemaz nerunājot.... |
|
|