| skaidrā prāta kritika |
[Oct. 29th, 2011|09:47 pm] |
Lieta ir tāda, ka vakardienas "Red road" ar Ļeņinu uz etiķetes, kuru līdz ar gurķīšiem un siera groziņiem vacrīgas vislētākajā iestādē (puslitrs alus 80sant.) servēja bez maksas (programmā vēl bija paredzēts servēt bezmaksas go-go dejotājas, bet tas kkā diemžēl izpalika) tātad, šis "red road", kura tukšās glāzītes tika kārtotas uz galda kā "stairway to heaven" skaitītās minūtēs izrādījās visīstākais highway to hell. Kā šodienas rītā komrāds (ar baļķnesējkomandas palīdzību līmēdams kopā filmu, kur "vienā brīdī braucu ar velosipēdu un nākamajā brīdī pamostos grāvī" un meklēdams pa vēl trīs krogiem izsētās mantas) secināja: "nav brīnums, ka krievi ieņēma Berlīni. Iedzer šito un nākamajā brīdī vnk attopies Berlīnē".
brokastu paģiras pavadījām smirdot un skatoties "Melanholiju" gandrīz tukšā ķinītī. Tā filma ir lieliska. Tāds fon Trīrs īzī vačinga formātā. Viss skaisti un eleganti, nekāda Trīriska hipergruzōna un pārmočīšanas. Aktierdarbs, režisōra ģēnijas tvert tieši tās emocijas tieši tādās izpausmēs, kā tas tika darīts; savērpt visu kopā - savas intereses, tēmu turpinājums un vispārkulturālu naratīvu. Un, protams, visam pāri tribjuts Tarkovskim. Ja Antikristā par to liecināja skaidrs un gaišs teikums titros, tad šeit - Brēgeļa glezna "Madnieki ziemā", kas ir arī Tarkovska Solārisa tāda kā poētiska centromēra. etc., etc., etc. |
|
|