| |
[Oct. 21st, 2011|08:40 pm] |
no vienas puses skaidrs, ka īstenām kultūrvēstures vērtībām ir jāstāv klimatkontrolētā telpā ar pareizo apgaismojumu, pareizā iestiklojumā un pietuvoties tām var tikai ar notāra apstirpinātu jā-vajadzības apliecību un baltos cimdiņos. No otras puses, nevar noliegt to prieku un baudu, ko var gūt LV ne vienmēr ne tik sakārtotajās iestādēs, kur pat Rīgas pilsētas dibināšanas pergamentu ar visiem zieģeļiem var dabūt pa kluso ar nagu pakasīt. un tur vienmēr kaut kad kaut kas kaut kā ļoti jokaini uzpeld; vari izšķirstīt visus koka katalogus, izbakstīt virutālās datu bāzes, bet krājuma glabātāji tik un tā pamanīsies no pažobeles izvilkt kko tādu, kam uz vāka virsū rakstīts tieši tas, kas tev 100% ir ģeldīgs. u.t.t., u.t.jp.
kā arī īpašs līmenis ieslēdzas, tiklīdz kļūsti "par savejo" (regulārs apmeklējums). Piemēram, šodien tiku pie daudziem desmitiem vecu plakātu. 30-90 gadu veciem, oriģināliem un lieliskiem, sākot ar isbraukumu uz reegas juhrmalu, turpinot ar visādām Parīzes komūnām un celsim komunismu, līdz pat šēnbergiem un ošiem izcili mākslinieciskās koncertversijās. Jautāju, nafig nepārdod kādā ūtrupē, iegūtos līdzekļus gan jau prastu lietā likt, abet atbild, ka ņe po zakonu šitā tirgoties, var 'dāvināt', noslēdzot vajadzīgos līgumus, vai arī mest laukā (un kāds no miskastes izvilkt vai arī laicīgi savejiem izdāļāt a ļa 'miskastē' izmest..). Varētu jau arī pati kādā vintidžfestā tagad notirgot un iegūto $ noziedot iestādei, bet tad tas laikam sanāktu līdzīgi kā ar trešajām personām partiju reklāmā. Vienu vārdu sakot, žēl, ka tā, polijas vai čehijas plakātu huļiš kāds iedomātos tāpat vien misenē mest, bet, nu, neņemos apgalvot, protams...
nav konkrēti no manas 'kolekcijas', bet tāda paša tipa hailaiti ( klik ) |
|
|