| |
[Sep. 3rd, 2011|08:42 pm] |
|
Vai varētu būt tā, ka cilvēciskā laika skaitīšana ar visām stundām, dienām, mēnešiem un gadiem un pa stundai šurpu turpu grozīšanai divreiz gadā tā īsti nesakrīt ar kkādiem 'dabas bioritmiem' un pulsācijām iekš dzīvajiem organismiem, nu, kaut vai mazmazmazbikucīt, ka šī nobīde uzkrājas un pa mūža laiku veidojas ļoti liela plaisa starp to, cik rāda pulkstens un ko ir gatavs darīt mans orgānisms? Piemēram, neatkarīgi no tā, cik laicīgi es aizeju gulēt un cik pareizi pamostos, tik un tā dienas man paiet kā vatē tītas, ar sāpošu galvu, pazeminātu spēju koncentrēties, vispārējo pašsajūtu (konstanti velk uz zvilnēšanu, nekā nedarīšanu un pat nesarunāšanos) un tad tādā pavēlākā pēcpusdienā gan spēku pieplūdums parādās, gan apetīte un visādas citādas dziņas un draivi, tā ap 16-18:00 (kad iestādes jau ir ciet), ar sportu nodarboties visbiežāk sagribās tā ap 20-23 (kad arī mēdz tikt darbināts putekļsūcējs un kopta māja..), ja ir sakritusi iespēja pastrādāt pa nakti, tad vispār iekšējais motors rūc uz visiem 250 un varētu izdarīt visu nedēļas normu, ja vien stundu skaits ļautu. Bet tā es mostos 07:00 (un laicīgi eju gulēt un visādi citādi atbilstoši plānoju savas dienas un darbus) nu jau 6 mēnešus, bet ieradumu maiņa nav paaugstinājusi manu dzīves kvalitāti ne par kripatiņu... |
|
|