| |
[Jul. 14th, 2011|01:29 am] |
niekojos pa Harvard Business review, lasu raksteli par 'over-qualified candidate' ņemšanu vai neņemšanu darbā. Un tā, lūk, ir lieta, ko es tiešām nesparotu. Arguments par "skaudību/bailēm" ir sūdīgs arguments, jo tā ir katra indivīda paša, nevis 'kopēja' problēma; ja jau ļaudis nesaprot, ka auglīgā vidē arī pašam kāds labums vairāk atleks, pat ja būs vecs un nevadošā amatā, nekā būt vadošā amatā vidē, kur veselīgi, bezbērnu, bezģimeņu mūžīgie-trīsdesmitgadnieki sēž ziloņkaula torņos un ne ar vienu nekamā nedalās. Un arguments par "garlaicību" arī kkāds īpatnējs. Man vispār liekas (bet es gan neesmu nekāds biznesa menedžmenta guru), ka civilizācijas lielākā problēma tieši ir mužīgā strādāšana uz savu maksimālo iespēju robežas, kad nevis var atkārtoti likt lietā iegūtās zināšanas, bet nemitīgi ir jāiegūst jaunas un jaunas spējas un prasmes, lai atrisinātu šo vienu un tad vēl šo vienu un vēl šo situāciju. Neņemos prognozēt, bet man šķiet, ka rezultāti varētu būt labāki, ja visi tagad ar savām esošajām zināšanām nokāptu vienu pakāpienu zemāk savās karjeras kāpnēs. Jebkurā gadījumā, savu pāris mēnešus ilgušo, pārāk-kvalificēto darba pieredzi es atceros kā labāko, kas ar mani noticis - iešana uz darbu bija kā iešana uz atpūtu, attiecīgās iestādes stresa situācijas man, ņemot vērā agrāko pieredzi, šķita īzī-pīzī, līdz ar ko darba rezultāti bija ļoti labi, es pati nebiju pārslogota un varēju asistēt citu, stresaino kolēģu situāciju risināšanā, visādu prof. stiķu apmācīšanā, tādējādi uzlabojot klimatu un ceļot kopēju darba kvalitāti. Samaksa, protams, bija mazāka, bet ir ok, ņemot vērā, ka darbs bija gandrīz kā atpūta, atvēlot man gana daudz laika/iespēju pievērsties pašas interesēm un (sa)dzīvei, kas man šķiet svarīgi "apmierināta" darbinieka definīcijā. Varbūt citiem ir nepieciešams just asiņu garšu mutē, karstu elpu pakausī un, ka min uz papēžiem, bet man tāda veida pašapliecināšanās nešķiet nedz veselīga, nedz interesanta...
tiesa, cits jautājums ir, vai nenotiek skillu degradēšanās un tas stāvoklis, kas šobrīd šķiet viegls darbiņš, vienā brīdī neizrādītos atkal maksimālā spēku robeža... |
|
|