| |
[Jun. 22nd, 2011|09:26 pm] |
Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim, tad nu kolektīvi, kad saulīte rietēja, gājām no dienvidiem un rietumiem un tukšajiem ziemeļiem pauguru galotnēs iekurināt pa ugunskuram, meitām jāizprasa no puišiem skaliņi, puišiem jāizprasa, lai meitas tiem vaiņagus uzpin (nākamajā dienā ļoti noderīgi, lai no saules patvertos, ja nav cepurīte līdzi paņemta), met ziedu ugunī par raženu laiku līdz nākamajiem saulgriežiem. un tad jau kā parasti, desiņas un ģitārdziesmiņas, ap saullēkta pusi arī grandiozs vīru duo - divbalsīgi, spāniskās noskaņās izpildot dāmu popa "kad man vairs nebūs 16".
Uzpasēti ugunskuri, saulīti gaidot, abet eosa rožpirkste pa divi lāgi gar pamali nogramstījās, palaida vienu zivs mākonīti un ar to arī viss beidzās. Nākamā diena laiska ar vāļāšanos mežzemeņu noriņās un peldēšanos. Turpat blaku ir pamatīga hobitīga grava - vienīgā vieta, pa kuru relatīvi maztraumatiski var nokļūt pie Daugavas, jo visur citur ir akmeņais, koku saknēm izvīts stāvkrasts, kas jau ir tik izskalots, ka iet pa ierīkoto "taku" nozīmē riskēt ievelties ar visu zemes pārkari ūdenī.
kaut kā tā mēs tos saulgriežus iegriezām. man patīk šis taimings :) |
|
|