| planētu stāvoklis. skumjas. |
[Apr. 8th, 2011|04:09 pm] |
brokastojot stāvus pie virtuves loga, vēroju, kā pavecāka kundzīte zem rokas nesteidzīgi ved tādu tizlu cilvēciņu, nenosakāmā vecumā starp pusaudzi un jaunu vīrieti. No vienas puses šādas situācijas manī aizdod dusmas. Šis nerealizētais vīrieša ķermenis - nošļukušie pleci, ceļos nedaudz ieliektās kājiņas, ļenganas rokas ar plaukstu izliektu uz aizmuguri, mute pusvirus un tāds gļēvs skats. Var jau būt, ka ir kāda trauma, garīga atpalicība vai vājums. var jau būt, ka ir valdonīga māte, mātīte, kurai pieder vismaz kaut kāds vīrietis (ir nācies redzēt arī šādus skumjus gadījumus), tas nekas, ka miesīgs dēls. Manī gruzd pārmetums par šo nespējīgumu.
No otras puses, nekad es ar šādiem bērniem neesmu redzējusi tēvus (meloju, vienu reizi, bērnu slimnīcā, kurā bijām ar E, ieveda arī bērniņu ar garīgas veselības traucējumiem, klāt bija abi vecāki, slimnīcā nakšņot gan palika māte, visas 4 dienas, cik tur sabijām, viņa ar savu bērnu tur bija viena, bez apciemojumiem etc.). Un tādā ziņā viegli gruzīt virsū tiem, kas palikuši, kas uzņēmušies savu atbildības daļu un saistības. mātīte. valdonīga. varbūt. bet varbūt vnk vairs nav spēka skaidroties un zelta vidusceļoties. Bet kurš pateiks tētiņam, ka viņš piderass? Kurš uzmetīs viņa dzīvi? ņemot vērā, ka LV tik daudzi arī savus veselos bērnus uzmet.
No otras puses arī vide te nav nekāda humānā un iejūtīgā (kā vien post-padomju teritorijas jaunkundzi par sievu apņēmušais skandināvs novērtēja - cilvēciskās saskarsmes ziņā infantili, taču galvas shēmo ar mašīnas precizitāti). Varbūt tas bērns varētu būt attīstījies vairāk, labāk, patstāvīgāk. Bet es no savas - veselu cilvēku - pieredzes zinu, cik neiejūtīgi var būt pašu ļaudis, nemaz jau nerunājot par random svešiniekiem. Kur bērna izpausmes (un 2/3/4/gadīgs bērns nedomā/nerunā/nerīkojas tik koherenti un reflektēti kā 20/30/40+ gadīgi ļaudis) netiek nolasītas, vai tiek pārprastas vai neadekvāti novērtētas un tam seko morālais presings, psiholoģisks terors un citi sūdi, ne tikai māmiņai, bet arī pašam bērnam, kuri varētu arī nebūt, ja ļaudis kaut nedaudz par citu dzīvu cilvēku padomātu un darītu to pozitīvākā manierē, nevis bīstoties apdraudējuma vai ierakstot kkādu resident evil. Un, ja pat man ir reizes, kad vnk gribas sapakot čemodānus un ar bērnu aizbraukt mežā dzīvot, kaut vai no ogām pārtikt, tad šādiem cilvēkiem un viņu bērniem nekas cits neatliek, kā sapakot čemodānus un aizbraukt mežā dzīvot. metaforiski. divvientulības mežā. |
|
|