| |
[Dec. 17th, 2010|03:50 pm] |
biju uz ģenerāli nacionālajā par Sibīrijas letiņiem pēc Melānijas Vanagas teksta. Aizpinkšķējos jau sākot ar pirmo minūti un tikai pēc tam starpbrīdī, pēc noklausītiem apkārtējo sirmgalvju viedokļiem, uzzināju, ka īstenībā baigsūdīgais uzvedums, jo aktrises nesaprot ko spēlē un viņām aš ar pieri ap sienu sitot būtu jālec no ādām laukā, lai tās šausmas godīgi attēlotu un vispār tā tikai tāda iežēlināšana vien esot, kas būs interesanta varbūt tikai tiem, kas paši izsūtījumu pārdzīvojuši un vispār visādi izrunājās un uz otro cēlienu atpakaļ nenāca. Krievi arī kaut ko smīkņāja un mīmikojās "ņeverju" stilā..
Nu varbūt tā arī ir, ko es varu zināt, es jau pēc kļūšanas par mammu esmu iemantojusi klīnisku nepanesamību pret vardarbību un ciešanām un it īpaši tām, kas tiek nodarītas bērniem un konkrētais stāsts ir ne vairāk ne mazāk kā sieviešu, māmiņu stāsts par ceļu LV-Sibīrija-LV. Man nav ne mazākās jausmas, cik saistoša vispār šī trimdas vēsture var būt kādam, kam iespējams ir savas citas tautas sāpju ceļu vēsture, un vai vispār būtu bezjēgā jācilā visas tās vēsturiskās ciešanas; tāpat man nav ne mazakās jausmas, ko tas nozīmē cilvēkiem, kas ir bijuši Sibīrijā vai viņu radiem etc., jo mūsu ģimenē šādas pieredzes nav. Bet viens gan man ir skaidrs, ka savā laikā, kad biju nokļuvusi tuvā saskarsmē ar latviešu urrāpatriotiem un īpaši viņu jaunāko, vīrišķo dalu, kas jau ar gara acīm redzēja savas nākotnes uzvaras nacionālajā frontē un tām piekrītošo slavu un godu, tad bija neiespējami viņiem ieskaidrot, ka karš vai visi šitie militārie konflikti nav gluži iespēja krist ar krūti uz ambrazūru, jo lielākai daļai cilvēku nekas nemaz netiek jautāts un nekādas izvēles dotas. tb, nerodas situācijas, kurās var cēli un heroiski "ziedoties". Tādiem, lūk, gribētos atgādināt labāk neaizmirst ūdenskrūzi padot līdzcilvēkam, neatkarīgi no ne kā |
|
|