| |
[Oct. 4th, 2010|09:47 pm] |
|
vislabākie ir mazu bērnu kliedzieni. Es nedomāju tur pirmo brēcienu piedzimstot vai ko tml, bet parastu ierindas kliedzienu, ko bērni vecumā līdz apzinīgajam pusotram,diviem, trim gadiem (kad balsī parādās jau iegribu intonācijas) palaiž vaļā vienalga, autobusā, aiz kaimiņu sienas, ratos parkā vai tml. Tā ir kliegšana no sirds un dvēseles, ar visu spēku, ar visu savu būtni. Tāda atdeve nav sanākama nekad vēlāk dzīvē, pat ja ļoti vēlēta. Tādā ziņā zīdaiņa vecuma bērni ir fascinējoši, jo jebkāda emocija (lielākoties gan prieks vai ciešanas, kā arī ieinteresētība) tiek pausta ar visu ķermeni un, tā kā ķermenis ir maziņš, tad vērotājam šī emocija atklājas vispilnīgākajā apmērā. Piemēram, pieaudzis cilvēks savu prieku izrāda tikai ar smaidu vai arī ciešanas ir vnk sejā nolasāmas, jo grūti aptvert pōzu un mīmiku vienlaicīg (kas pie īpaši noslēgtiem vai noslēpumainiem tipāžiem vispār var neparādīties), tad tāds mazs cilvēkbērns dzīvo ar visu savu mazo ķermenīti un tad tu turi rokā tādu, kam sāp vēders un kas pilnīgi nepastarpināti ar visu savu esmi cieš. Tāpēc, piemēram, bērna brēciens transporta līdzeklī man nešķiet traucējošs, bet gan absolūti atbrīvojošs - maz kas cits ikdienišķā ikdienā var ielauzties ar tādu īstenu atdevi un intensitāti |
|
|