| |
[Aug. 18th, 2010|11:43 pm] |
esmu lēmēta, vai kas? Tie īsākie ceļi un precīzākās pieturas izrādās tie garākie un tad es eju mijkrēslī pa kaut kādām tukšām šķērsielām un noslēgtas, tumšas privātmājas paceļas virs manis koku ielokos un es eju un eju un Rīga tač ir tik tuva, bet tik un tā neko nepazīstu un karte galvā lokās un mulst. gar dzeloņdrāšu vītu sienu ar uzrakstiem 'STĀT!'. Pirms tiek iedegtas laternas, stāvu tumsā pie dzelzceļa pārvada un saskaitu 62 kravas platformas ar cisternām. Mašīnas piebremzē, es neskatos. Bezzobains bomzis izlien no tepiķiem izklāta betona bluķa, smird pēc sūdiem un čurām, es eju prom un māju, ka nē, man nav laika
un tā vienmēr, kaut kādā mērā man patīk šādi blandīties un redzēt, taču nez kāpēc tas parasti sanāk tajos kritiskajos mirkļos, kad ir jābut precīzā vietā precīzā laikā un, tieši kuru dēļ esmu izvēlējusies 'ātrākos ceļus' vai 'ērtākos transprota līdzekļus'
etc. |
|
|