| |
[Apr. 30th, 2010|10:22 am] |
brookings ieraksta sakarā atminējos vēl kādu lietu, kas mani - uzsākot patstāvīgas studiju un darba gaitas - pārsteidza, lai neteiktu: totāli izšokēja no panckām ārā. Proti, tas, cik ļoti nenopietni pieaugušo pasaulē viss notiek. Ļaudis laiž luni, imitē darbību, rosās un visādi citādi tērē laiku un enerģiju neproduktīviem rezultātiem, tā vietā, lai šo pašu laiku un enerģiju izmantotu jēgpilni. Proti, veikt savus profesionālos pienākumus nav nemaz sarežģīti, nav nemaz grūti vai stresojoši. Viss kļūst 'izaicinoši' vai 'besīgi' tikai tad, kad ir jāspēj nobalansēt starp sporādisku mērķtiecīgu strādāšanu un 'ņemšanos' (arī no citu puses).
Šī lieta - kuras dēļ man nācās tērēt vairāk laika un resursu, nekā kāds darāmais reāli prasītu, bendēt nervus un iestrēgt visās tajās sociālajās un psiholoģiskajās herņās - kā jau minēju, bija šī pārsteidzošā un nepatīkamā atskārsmē, ievadoties "pieaugušo kārtā". Līdz ar to man vairāk nākas domāt nevis par jēdzīgu darbu nelielo skaitu un lielo skaitu liekēžposteņu, bet gan par to, ka lielumliels procents darbinieku vnk nestrādā ar pietiekamu atdevi savos (kaut zemajos) posteņos (te es negribētu sākt diskusiju par motivējošie vai nemotivējošiem faktoriem, vien norādīt, ka domāts ir tas limenis, kas saucas 'pašmotivācija' jeb apsvērumi, kāpēc kaut kādi pienākumi tiek vai netiek pieņemti tajā līmenī, pirms vēl ieslēdzas korporatīvie bonusi, končas un pātadziņas u.tml.) . |
|
|