| |
[Jan. 26th, 2010|05:09 pm] |
Šodien izdarījos kā riebīga kuce. Sabiedriskajā transportā pieklājīgi lūdzu palaist mani garām, spraucoties no pārpildītās platformas un tukšo eju, lai nokļūtu pie šofera biļetes pirkšanas nolūkos un kundzīte, kas tieši tajā brīdī spraucās uz platformu ieņemt zemo startu izkāpšanai i nedomāja atbildēt manam pieklājīgajam lūgumam un ar visu savu masu (+ziemas mēteļa biezo virskārtu) sāka mani spiest atpakaļ. un sakniebtām lūpam, skatoties acīs, turpināja to darīt arī tad, kad es pieklājīgi pajautāju "ko jūs darāt? kāpēc jūs mani spiežat?". Nu neko, nedaudz pretspara bremze un elkoņa uzrāviens-at-pagrūdiens, izraujoties viņai garām. rezultātā kundzītes lielākā masa nostrādāja ar lielāku spēku viņas kustības trajektorijā, kas vairs nebūt nebija zemais starts pie izkāpšanas platformas. Godīgi sakot, kļūstu par riebīgo latvieti, jo, ja nebūtu transporta līdzeklī tik daudz ļaužu (jo sabiedriskā transporta sabiedrības nosodījuma kurstugunīs vienmēr zaudē jaunākais un/vai labāk ģērbtais), savu taisnības elkoni nokustinātu nevis "es brīdināju", bet gan "mirsti kuce, bļaģ" mõdā.
zajebala visu laiku būt par boksa maisu visiem tiem apskaiītajiem, apsvērejiem, spraucējiem, nepalaidējiem, grūdejiem u.c. 'man pa priekšu grozoties pasai pirmai gadījas' strateģijas piekopejiem
pēc tam copypro aiz manis pašprintēties gadījās viens tāds pārītis, ar kuru man jau ir bijusi pastarpināta darīšana, proti, vairākas desmitminūtes stāvēju aiz viņiem rindā, kamer viņi pie tā aparāta, no kura ir jāprintē laukā, sēdēja un sastādija dokumentu un nevis vienkrši dokumentu, bet gan titullapu referēam, lielako daļu laika bīdot enteriņus staro rindam un vērtējot 'vai tā būs smuki'. nuvo, ienāk atkal šis pārītis un iet printēt tieši tad, kad es esmu svaigi beigusi un ceļā uz norēķināšanos par pakalpojumu. Tā kā jaunieši grasās printēt, es norādu, ka, lūdzu, pagaidiet, es norēķināsos un tad lai viņi sāk, tb. lai man nav jāmaksā par viņu kopijām. beibe paskatījās uz mani ar skatienu, ka es tipa nenormāla esmu un pēc brīža jamie jau printēja pilnā sparā. arī ssoreiz es biju kuce un pie kases norēķinājos tikai par kopēto stafu, savas printētās lapas atstājot viņu rēķinā.
un šie ir tie sliktie darbi, kuru dēļ es nejūtos nedz labi, nedz lepni, bet es zinu, ka, ja būtu atkāpusies un samierinājusies vēl šis vienas reizes, mans matracīguma kauss kļūtu pārpilns |
|
|