| |
[Jan. 9th, 2010|11:51 am] |
Izdarīju vienu labu darbu. Ne īsti,bet tomēr. No akuškas stendiem savācu čupiņu miljons gadu glabājušos "Š" (ex-KUŠ) žurnālīšus un izliku pa saujiņai savu vecāku blokmājrajona poģikos. Palēnām uzsūcās (kas nozīmē, ka sliktā apkopēja neeliminēja visus uzreiz, bet toč iedzīvotāji ņēmuši). Šaubos vai tādējādi kāds baigi sāks pirkt šo žurnāli, bet graffiti rajonā un vietējo pusaudžu skolas kladēs, ceru, ka uzlabosies :)
izdarīju arī sliktu darbu. ne īsti, bet tomēr. Proti, viens mazs bērns ārā mani-pretim-nāošo sajauca ar savu mammu, stiepa rokas pretī (kā prasoties opā) un tipināja savā mazbērniņu kleinsolītī man pretī ar mīlestības pilnu sejas izteiksmi. Protams, es steidzos un transportu. Protams es mazajam tikai uzsmaidīju un piemiedzu ar aci un neapstājoties turpināju savu ceļu. Aiz muguras pacēlās raudas. Atsaktoties izteiksme bērna sejā bija dziļš apjukums un nodotība, mazais vēl mēģināja iet uz manu pusi, raudot. Viņa ōme tā kā centās mierināt un skaidrot, ka tā nav mammīte, mamma mājā gaida. Bet tik un tā, tizla trauma, nu, ka mamma tevi ignorē un paiet garām. lai arī ne mamma. Ko man bija darīt? neba speciāli es to ceļu izvēlējos. |
|
|