| |
[Nov. 10th, 2009|09:51 am] |
var iemācīties nebaidīties, vai, nu, tur būt fiziski izturīgākam vai pacietīgākam vai iecietīgākam, bet stresa situācijas ir tās, pret kurām norūdīties ir visai - vismaz man tā šķiet - neiespējami.
Ja kādreiz dedlaini, atskaišu tuvums un jebkadas citas pātadziņas ļoti labi nostrādāja, lai sakoncentrētos un visu intensīvi un auglīgi nokārtotu, tad tagad pat doma par kaut kādiem dedlainiem vai noliktu-darīt-nepieciešamību dzen ārprātā. Smadzene saspringst gluži kā krampī sarauts muskulis un ne uz priekšu ne atpakaļ. Pastrādāt nevar, jo šāds stāvoklis rada tādu trulu nogurumu, nespēju koncetrēties. Pagulēt un atpūsties arī nevar, jo prātā tikai viena doma par to, ka jādara un ka nav vēl izdarīts. Vai nu dzert vai drāzties.
Es gan labāk atsaku darīšanu vai nākamreiz atsakos uzņemties darbus. Nu, tur spēku samērošana ar ierēķinātu atpūšanās devu.
līdz ar to zināmā mērā esmu kļuvusi nīka un slinka :D
Cheerz! |
|
|
| kāpēc man patīk mākslas vēsture |
[Nov. 10th, 2009|10:02 am] |
cīņa ar pakaļu
 |
|
|
| nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīca. |
[Nov. 10th, 2009|03:12 pm] |
|
Tikko pirmo reizi mūžā aizsūtīju elektronisko vēstuli nevis ar parasto "veiksmīgi", "līdz vēlākam" vai "nepacietīgi gaidu atbildi" bet gan ar "gaidu ziņu jau šodien" galā end ai mīn it. hohō, visas iekšas griežas, cik forši! dod dievs tikai nosacījumus, ka nenāktos domāt da ne pirkstus smērēt ar ko citu kā vien to For-šo! šķiet, ka atkal esmu iemīlējusies :D |
|
|
