| Valdnieks mūsu dzīvēs |
[Nov. 1st, 2009|12:42 am] |
Ja par pasaules vadnieku, tad mans stāsts ir tāds, ka viendien dzirdu viņu par rādijō runājam, ka 11:11 katru dienu viņš dodas pie brīvības pieminekļa dziedāt himnu, jo viens ir visspēcīgākais cipars un, ja ciparam visi sākuma un beigu cipari ir vienādi, tad tas vēl dubulto spēku. Un - ticiet vai nē - nākamajā dienā eju gar Brīvības pieminekli un skatos - Valdnieks stāv un toč dzied, iečekoju pulksteni, toč 11:11! Šāds scenārijs, tikai ar mani, kas vispirms ieskatās pulkstenī, secina, ka ir laiks un ar acīm sameklē Pasaules Valdnieku. Pēc tam vienmēr pulkstenī netīšām iečekojot šo laiku, ap sirdi tik silti paliek.
rip |
|
|
| for the record: |
[Nov. 1st, 2009|03:17 am] |
antons_v nolūza turpat uz grīdas istabas vidū pie Mensona vārdiem "No salvation, No forgiveness / shoot shoot shoot motherfucker"
pirms tam mums bija skaistais šis |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2009|11:36 am] |
Redziet, mans viens no visu laiku mīļākajiem žanriem literatūrā ir biogrāfija (tiesa, līdz ar neta parādīšanos ir mazinājusies nepieiešamība meklte šādas grāmatas...). Un jo vairāk es tās lasīju, jo cīšāk manī nostiprinājāš pārliecība, ka (ne tikai mākslas vēsturie ir patvaļīgs un parazītisks konstrukts, bet arī) pati māksla ir žalkoje podobije. Proti, viss tas, ko 'māksllinieki' ir ar lielām ciešanām un mokām, izmantojot visdažādāko metodoloģiju (sākot no vientulīgas dzeršanas līdz pat kolektīvam seksam diloņslimu prostitūtu midzenī) ir centušies uzradīt kā 'sava gara manifestāciju', tērtētie ļaudis izdara viens un divi un gatavs un vizuāli ievērojami iespaidīgāk, nekā jebkurš 'profesionālais' mākslinieks. Paskatās tik trako zīmējumus, 20gs, moderinsms ar visiem futūrismiem, sintētiskajiem kubismiem un zinātniskajiem postimpresionismiem tāda vāja atblāzma vien ir*
Margaritas Zālītes "Eksotisko cilšu" V ieraksts lieku reizi man par to atgādina. Un vēl lieku reizi pārliecinos, ka naivisma kūrētāji un interpretētāji LV ir absolūti lokši, tā kā neapstrādā šo auglīgauglīgo lauku.
*vienīgais šajā visā stāstā mulsinošs ir tas, ka - nu, cik man ir zināms - tomēr ap šo laiku vismaz vizuālajās izpausmēs ir strukturēta ikonogrāfija, krāsu etc. 'mācība', pēc kuras kaites tiek diagnosticētas un to attīstiba - izsekota. ar vizuālitelpiskajām 'laika' mākslām a ļa teātris gan varētu būt pulka interesantāk un sarežģītāk |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2009|02:31 pm] |
|
Helowīna atskaņās secinu, ka šī ievazātā tradīcija ir ļoti jauka, jo, nejūtot nekādu pilsoniskipatirotisku atbildību pret tās saturu, šis pats saturs tiek pielāgots mūsu izkalidēties-kārajai komandai un situācijai, līdz ar to organiski iekļaujoties veļu laika svētku programmā (par tērpiem vēl jāparunā, bet tas tā...). Atšķirībā, piemēram, no Jāņiem, kas jāsvin ir, bet kā īsti, nav ne jausmas. Noslēdzot visu šo pasākumu, lūk, iedodu jums nākamā gada helovīna vizītkarti. Bauhaus, Bela Lugoši, Denēva, Bovijs un Sarandona. 80`. |
|
|