| jōga-šmōga |
Apr. 26th, 2009|11:33 pm |
tātad, totāli nefanoju pra jōgu. Īpaši, kur eiropeīdie samaučkas stundu vāvuļo par visādām enerģijām un vēl kaut kādu mistificētu bulšitu. Plus vēl pati jōga ir nenormāli garlaicīga, jo lēna.
Tāpat man īsti nepatīk nodarboties ar jebkuru citu sporta veidu. Jo sports man kā tāds nepatīk, tā kā neplānoju kļūt par sportisti (proti, ticu, ka fiziskās formas problēmas ļaudīm sākas no mazkustības un kustību vienveidības. Atceraties, kā bērnībā varēja skriet un lēkāt un kāpelēt viskautkur, nu, i presīte bija, i mugura taisna un nesāp. A tagad - cik reizes dienā, esot vertikālā stāvoklī, jūs paceļat rokas virs galvas (nav brīnums, ka spranda saspringusi)? Tādēļ neticu sportam kā veselības uzturēšanas līdzeklim. ticu kustībām, kas būtu harmoniskas ar ikdienas stāvokļiem (izņemot jōgu - jo tā ir lēna un skolotāji ilgu laiku pavada uzmācoties ar tuftu))
Rezultātā esmu atradusi savu ideālo slodzes veidu. Sporta medicīnas centrā ir t.s. ārstnieciskā vingrošana. Kaut kas līdzīgs ritmikai un rīta rosmei padomjlaiku bērnudārzos. Krievu trenere, kas ar metālisku balsi - paralēli ritmā sitot plaukstas - skandē: viens un divi un hop, hop, augšā, lejā, krūtis uz āru, vēders uz iekšu, zodu uz augšu, muguru taisnu, kājas plati, kājas kopā un hop, hop, hop. Tāda ieaijājošā pazīstamības sajūta :) Lai arī kustības nav eksotiskas un nav intensīvas - lielākoties sanāk būt horizontāli uz paklājiņa, cilājot rokas, kājas, galvu un dibenu - rezultātā pēc nodarbības ir sausa rīkle un nedaudz stīva presīte un cisku iekšpuses. Man šķiet pietiekoši, tā kā ir ok. |
|