| expromta veltījums marijai |
Apr. 28th, 2010|01:52 pm |
Tonakt viņi neizbrauca jūras darbos. Kamēr vīri pārbaudīja, vai kāds nav pazudis kaimiņu ciematiņos, meitieši apkopa slīkoni.
Ar vīkšķiem viņas notīrīja miroņa seju, izmudžināja tam no matiem tur iepinušos gružus un ar zvīņu dzelzs kasīkļiem noskrāpēja kreveļu kārtu. To darīdamas, viņas pārliecinājās, ka uz slīkoņa uzķepušās aļģes bija no tālām jūrām un dziļiem ūdeņiem un viņa drēbes sadriskātas, it kā mirušais būtu peldējis cauri koraļļu labirintiem. Tāpat viņas ievēroja, ka mirušais nāvi panes cildenā diženībā, jo tam nepiemita nekas no jūrā noslīkušajiem raksturīgās vientulības izteiksmes, ne arī upēs bojā gājušajiem īpatnēji atbaidošās nāves moku izķēmotības. Bet tikai tad, kad svešais bija pilnīgi notīrīts, viņas atskārta tā vīrišķīgās pilnestības patieso mēru, palikdamas gluži vai bez elpas. Viņš bija ne tikai visstaltākais, visspēcīgākais, visvīrišķīgākais un vislabāk veidotais puisietis, kādu vien viņas jebkad savā mūžā bija redzējušas, bet arī tagad, pēc nāves atrodoties visu acu priekšā, nemaz nebija iztēlē ietilpināms.
Visā ciematiņā neatradās nevienas pietiekami lielas gultas, kurā viņu noguldīt, un tāpat neviena galda, uz kura novietot apstāvēšanas laikā. Viņam nederēja ne augumā visgarāko vīriešu bikses, ne vistuklāko svētdienas krekli, ne arī uz zemes visstingrāk stāvošo kurpes. Svešinieka diženā auguma un vienreizējā skaistuma savaldzinātās sievietes uzšūdināja viņam bikses no vislabākā bizanburu auduma, bet kreklu no smalkas, līgavu tērpiem paredzētas holandiešu drānas, lai tikai pienācīgi uzpostu savu mironi. Aplī nosēdušās, sievietes šuva, ik pēc adatas dūriena uzmezdamas skatienu līķim, un viņām šķita, ka nekad vējš nav pūtis tādā spīvumā un Karību jūra viļņojusies tādā satrauktībā kā šinī naktī, un viņām likās, ka šīm pārmaiņām ir kāds sakars ar mirušo. Ja šis zaļoksnais vīrietis, viņas nodomāja, būtu dzīvojis šejienes ciematiņā, viņa mājai būtu bijušas visplašākās durvis, visaugstākais jumts, visizturīgākā grīda, gultas rāmis darināts no spēcīgām laivu brangām ar dzelzs bultskrūvēm un viņa sieva būtu bijusi pati laimīgākā. Un viņām likās, ka mirušajam piemitusi tāda varenība, ka uz viņa saucienu vārdā nosauktās zivis pašas no sevis būtu lēkušas krastā, bet darbā viņš būtu ielicis tādu spēku, ka no visizkveldētākajiem akmeņiem sāktu burzguļot avotāji un piekrastes klinšu radzēs varētu dēstīt puķes. Klusībā viņas salīdzināja mironi ar saviem pielaulātajiem vīriem, nodomādamas, ka tie visā mūžā nespētu izdarīt to, ko svešais slīkonis būtu paveicis vienā naktī, līdz savās sirds dzīlēs vīrus nopulgoja kā viskuslākos nevarībniekus zemes virsū. Un tā viņas maldījās savas iztēles labirintos, līdz visvecākā no viņām, kura savu gadu dēļ vairāk ļāvās līdzjūtībai nekā jūtām, nopūtās:
— Viņš izskatās pēc tāda, kurš varētu būt nosaukts tikai svētā Estēbana vārdā.
G.G.Markess |
|
