| darbiņā viens |
Jul. 29th, 2019|11:25 am |
"Nē, tas jau bija vēl vēlāk, kad rūpnīcu pilnībā slēdza. Tad cilvēki gāja uz biržu, lai saņemtu bezdarbnieka statusu un pabalstu. Bezdarbnieka statusu deva, bet pabalstu nē, jo nebija samaksāti sociālie nodokļi par pēdējo gadu. Nu, un tad strādnieki nolēma pieteikt badastreiku. Laikam kādi 25 – 30 cilvēki, es neatceros konkrēti. Viņi gribēja kopā ar bērniem streikot, bet arodbiedrība ar bērniem neatļāva, tikai pašiem. Bruņinieku ielā bija Vieglās rūpniecības arodbiedrība. Viņi tur sēdēja, arī nakšņoja, mēs gājām viņus atbalstīt. Bet tas bija pāris dienas, ne vairāk.
Tad viņi nestreikoja rūpnīcā?
Nē. Rūpnīca jau bija ciet. Tas laikam bija 1996. gads. Tā kā nebija samaksāti nodokļi, tad pabalstu nemaksāja. Bet, ja cilvēki bija strādājuši… vīrs un sieva rūpnīcā, un viņiem ne naudas, ne darba? Kamēr atradīs jaunu darbu, tas taču arī! Toreiz jau visas rūpnīcas vienu pēc vienas taisīja ciet, un atlaistu cilvēku bija ļoti daudz. Ja tev piedevām bija piecdesmit gadi, ar tevi vispār neviens nerunāja! Tāpēc tas pabalsts bija ļoti svarīgs." |
|