| Lalique |
Apr. 7th, 2016|09:34 pm |
|
kapitālisms. Pirms vairākiem gadiem Sakmanā varēja iegādāties daiļas stikla glāzes. Akcija šmakcija - 15 LS gabalā. Pagājušajā gadā tieši tādas pašas glāzes akcijā šmakcijā MaXXXimā meta pakaļ pa 2,96 EUR. Jebkurā gadījumā, pat ja glāzes bija skaistas, tās bija no lieta, presēta stikla (mūsu vecāku jaunībā tā taisīja tikai trīslitrenes!), tik bieza, lai protams, vešmašīnā mazgājot nesaplīstu, taču tikpat labi tās varēja būt no betona, un, pat ja tas ir Stokmans, ražotājs var neapgrūtināties ar šuvju pienācīgu noslīpēšanu. Ko es ar to visu gribu teikt - biju Līvānu stikla muzejā. Muzejs kā muzejs, bet tur ir stendiņš, kurā var redzēt plaša patēriņa preces - glāzītes, kas - JŪS SAPROTIET - ikkatra ir cilvēka izpūsta, vienā gabalā, ar visiem ieliekumiem, izliekumiem, iz un iestiepumiem u.c. smalkumiem. Iepazinu, ka mana bērnība ir pagājusi starp vecāku draugiem saulainajā virtuvē, kur gaisma spoguļojās caur krāsainajām glāzēm "Sēnīte", viesībās krustmātes mājās tika cilātas zeltmalotās "Diplomāta" versijas un lielajos godos mūsmājās mans pienākums bija pulēt no ūdens pleķiem sulas glāzes "Latgale". Pārbraucot mājās konstatēju, ka traukskapī stāv: vāze "Retro" (pūtējs Aleksejs Gordikovs), sulas/ūdens krūze "Gauja" (dizaina autore Aīda Rotčenkova), toršu paliktnis un saldumu trauks, kas man šķita no viena komplekta, bet izrādās - ir no viena autora dažādiem komplektiem ("Guta" un "Melodija", dizaina autore Ludmila Safronova un Antons Gusars, 1979) un staļinlaika citrusspiede no vietējā kvarca smiltīm. Vienu vārdu sakot, atbraucu mājās, nedaudz pakāsu blusubodes un virtuves trauku skapī nomainīju esošo, štancēto ar nu jau vairs neeksistējošas industrijas un nevienam nevajadzīgu Latvijas autoru izdomātu un meistaru individuālu, filigrānu roku/mutes darbu. |
|