| 4:17p |
Trigger warning: dzīvnieki, nāve, dzīvnieku nāve
Vakar vakarā ar A. aizbraucām uz Lielo Kangaru dabas taku. Tur viss kārtībā (ja nav būts -- iesaku), ne par to ir stāsts.
Atpakaļceļā Lubānas un Saharova ielu krustojumā ievērojām sabrauktu kaķi. Tas mūs abus momentāni un dziļi saskumdināja. Kā visi citi, turpinājām braukt, bet kaut kur pie "Akropoles" sapratām, ka nevaram to tā atstāt, un griezāmies riņķī. Atstājām mašīnu CircleK stāvvietā, uzvilkām cimdus, gājām uz notikuma vietu. Sagaidījām sarkano gaismu attiecīgajā virzienā, uzsteidzos uz ielas, paņēmu ķermenīti, nonesu malā. Slaids, melns, bez ārējiem ievainojumiem, šķietami jaunulis, acis vaļā un satraucoši dzīvas, tomēr diezgan acīmredzami miris. Ok, galīgi ne acīmredzami, vismaz nespeciālista acij ne. Ķermenis bija vēl diezgan silts, vai nu no asfalta, vai arī negadījums bija noticis ļoti nesen. Bet ar pirkstiem sataustāma mugurkaula struktūra uzrādīja būtiskus pārkāpumus dzīvības iespējamībā. Arī elpošana un/vai sirdsdarbība nebija manāma.
Reglaments šādos gadījumos liek sazināties ar pašvaldības policiju, bet kaut kas mani no tā atturēja. Pašvaldības policijas attiecīgais reglaments droši vien liktu ķermeni savākt un aizvest uz kādu anonīmas likvidācijas vietu. Bet no skata bija grūti pateikt, vai tas ir ielas kaķis, vai tomēr kāds no dzīvokļa izlaists kompanjons. Ja 2. variants, man liktos pareizi atstāt iespēju attiecīgajiem cilvēkkompanjoniem viņu atrast un dabūt vismaz kaut kādu closure. Pārnesām ķērmenīti pār ielu un noguldījām zem krūma, teritorijā starp ietvi un stāvlaukumu. A. pielika puķīti. Mēģināju aizvērt acis, bet nemācēju. Devāmies prom. Pēdējoreiz atskatoties, viena no vaļējajām acīm spilgti iemirdzejās laternas atspulgā.
Braucot prom, A. apraudājās. Es klusēju un drūmu par to, cik pasaule nav jauka vieta. |