vēl domāju. vairāk gan sliecos uz jā, nekā nē. pašlaik klausos, lai saprastu, vai gribu iet, laikam jau gribu iet, jo koncerti man paši par sevi patīk, pat ja izpildītāji nav tie mīļākie. Un Tu?
es jā. man jau biļete kabatā. turklāt tā ir mana dzimumdiena un, ejot uz koncertu, var aizbēgt no pienākuma, ko uzliek dzimumdiena. un es gribu to balsi dzirdēt klātienē!
hmm, vēl divus izdomāju. Tu tad neesi tajā pašā pašā centrālajā, ja? :) Tad tu varētu būt tajā, kas blakus Jautrajam maizniekam, ko? cik labi, ka vēl bija, tikai man labuma no tā nekāda, kad es eju, viņa tur nekad nav.
kurš tad, kurš tad? iiii, es īdēšu, pasaki, lūdzu :) nu bet protams, kur gan citur tik kolorītus personāžus var redzēt. man patīk iet vienkārši cauri stacijai, vēl man patīk iet pusdienās uz to pizza jazz, kad nu ļoti, ļoti sagribas picu pusdienās. jā, es tur bieži vazājos.
nu ir tur tāds maziņš maziņš narveseniņš stacijas centālajā zālē, starp hanzas maiznīcu un šokolādes veikalu. tas ir manējais. jā, stacijā ir jauki, kaut arī reizēm mani pārņem riebums pret to vietu, bet tas tā - rutīnas brīžos.
arī to, protams, es zinu, vēl sestdien tur gandrīz iegāju. bet tikai kļūdas pēc, patiesībā gāju uz šokolādes bodi. es atnākšu uz tevi palūrēt kādreiz, un minēšu, vai esi vai neesi tu.
nu labi, es turēšu rokās sērkociņus, lai arī tev būtu iespēja mani atpazīt. tikai, ja ienāk resns vecis ar bārdu un sērkociņiem rokās, uzreiz nemeties viņam ap kaklu, tā nebūšu es.