Cik reizes jau nav ienācis prātā vienkārši, nevienam neko nesakot, braukt uz otro pasaules malu. Sakrāmēt mantiņas, nobučot mājiniekus un varbūt pateikt kādu labu vārdu. Pirms pusgada šito pateicu vienam cilvēkam, kas ieteica man griezties pie psihoterapeita, bet man nekas nekaiš. Es to nekad neizdarīšu, nevarēšu tā vienkārši aizbrukt, tur laikam vajag, lai sāktu brukt pašas būvētais namiņš no klucīšiem, ļoti apšaubu, ka man jebkad kaut kas varētu sabrukt līdz pašiem pamatiem, tāpēc arī nekad nesaņemšos. No otras puses atstāju vienmēr to kā rezerves variantu ekstremālam gadījumam.