ai nu protams, ka mēs nekad neko nevaram zināt, varam tikai sajust, bet to, ko sajūtam nevar pastāstīt citiem tā, lai viņš varētu vizualizēt to sajūtu. ai saputrojos.
jā, paldies. kā jau minēju, tādā tramvajā es precēšos.

man liekas, ka nesaputrojies gan, vismaz man bija viss skaidrs. Vēl es mēģinu atcerēties, vai es arī tik pat izjusti (gudri, dziļi, nevaru atrast īsto vārdu)domāju, par tādām lietām kā sajūtu, vārdu vizualizēšanu u.c., kad biju Tavā vecumā. var jau būt, ka domāju, tikai katru gadu man šķiet, ka pirms gada biju naivs bērns.
Baigi feini, es labrpāt atnāktu uz kāzām :)

man laikam ir tieši tāpat! tagad, kad skatos uz savām māsām un uz viduspadsmitnieku paaudzi vispār, saprotu, ka esmu izniekojusi jeb vienkārši palaidusi garām tos savus gadus. tad mani nekas neinteresēja un es nemēdzu aizdomāties vispār. par neko kā man šķiet. kur nu par kaut kādām tur sajūtām vai konstantēm. un patiesībā dēļ tā tagad savos gados esmu māzliet iekompleksējusies, jo nu liekas, ka visi ir tik gudri un garīgi bagāti un es tik tāda iesācēja-līdzskrējēja vien esmu.
nu būs jāskatās, jo tramvajos vietu skaits ir ierobežots, bet nu darīs, ko varēs:)

nez nez, Tu man liecies tāda dzīves gudra saviem gadiem. Man jau vispār patīk dzīves gudrie, viņiem obligāti nav jābūt ļoti erudītiem, lai gan tas daudz maz ir tā saistīts. Man šķiet, ka tas vienkārši ir tāds konstants stāvoklis, ka liekas, ka citi zina vairāk. Un tad tie citi var iedzīt kompleksos, it īpaši ja viņi sāk to apzināties, ka tu komplekso viņu priekšā. jo noteikti ir lietas, kuras tu zini vairāk par tiem citiem, bet par to tu aizmirsti, ja kāds cits sāk spīdēt ar zināšanām un savu izpratni par citām lietām, par kurām tev nav saprašanas.
vēl mana dumība agrāk izpaudās tajā faktā, ka es katra manuprāt gudra cilvēka domu uztvēru kā absolūto patiesību, un tad nonācu pretrunās ar sevi. bet es mācos, tik šķiet, ka visu mūžu tā arī nekļūšu gudrāka :)

un es jau tramvajā vietas daudz neaizņemšu, es pietiekami tieva esmu :)