precīzi kā mūsējā. murrā knapi dzirdami un reti, rokās negrib, nekad neielec klēpī. vai jūsējais jums no kaķēna vecuma?
mums līdzsvaram ir otrs - burma, kas ir kā kucēns

2 mēnešus vecs bija, kad mamma paņēma. tiešām nezinu, kas viņam par traumām pirms tam bija, bet izskatās, ka kaut kas bija, jo šausmīgi nervozs un salecas no katra trokšņa. un aptuveni gada vecumā māsa viņu staidzināja ārā pie siksniņas, tad viņš pieplaka ar vēderu pie asfalta un līda uz priekšu. bet tagad viņam ir apmēram 4 gadi un palicis nedaudz drošāks un nedaudz mīļāks, bet neteikšu, ka nu ļoti.

tā kā savējo paņēmām gandrīz 2 gadus vecu, viņa ar bērniņiem bija piemesta pie patvertnes durvīm, un uz deguna rēta, tad domājam, ka kaut ko nelabu ir piedzīvojusi. lai gan barota ar profesionālo barību tikai, jo neko citu neēd, un no āra, kad aizvedām uz laukiem, sākumā šausmīgi baidījās, likās, ka zāli nav redzējusi.
nezinu, tagad klausoties par tavu kaķīti, sāk likties, ka tas raksturs var būt arī iedzimts ielas kaķiem.

agrāk man likās, ka tas kaķu raksturs no saimniekiem atkarīgs, bet tomēr nē, jo visi iepriekšējie kaķi mums tādi mīļumiņi bijuši. vēl man dažkārt ir aizdomas, ka tas kaķītis tāds pārlieku atturīgs mammas lielās mīlestības dēļ. jo šis ir vienīgais, ko mamma paņēma, kad mēs ar māsu vairs pie vecākiem nedzīvojām. un manai mammai nepieciešamas fiziskas mīlestības izpausmes pret kādu, tad tagad viņai tas kaķis ir viņas dēliņš un dažkārt, man šķiet, viņas lielā ļubestība to kaķi nomoka.
es tomēr ceru, ka tas kaķis nav izveidojies nesociāls tikai tāpēc, ka viņš ir pārlieku aptekalēts un apbužināts.
jūs savējo ar visiem bērniņiem paņēmāt, vai kā?

nē, nē, bērniņi jau bija kādam atdoti