grūti izlemt, vai iet vai neiet uz salsas ballīti. Ja iešu, būs jāsatiek arhitekts, bet pēc vienas nakts sakara man uz viņu vairs nestāv. un nestāv ne jau tur kaut kādu fizisku iemeslu dēļ, taisni pretēji, viss viņa pirmssakara donžuāna tēls pēc sakara pārvērtās kaut kādā salkanības iemiesojumā, runā viņš ar mani tagad pieklusinātā balsī, lavierē apkārt kā tāds runcis un raksta banālas īsziņas, nevaru saprast, kur palicis viss tas, ko sākotnēji iemiesoja viņa inteliģentā vīrieša tēls.
protams, vēl arī tas, ka vajadzīgs man ir tikai m., un m.man ir vajadzīgs tikai tāpēc, ka nevaru viņu pilnībā paturēt sev. kā jau vienmēr tas notiek. psiholoģiskās spēlītes, bļe, life is a bitch.