pēc šīs kārtējās nelielās pabraukšānās pa eiropas nostūriem man kārtējo reizi gribas pateikt, ka man būtu viegli dzīvot jebkur, kur ir lietas, kas man patīk. un šis jautājums, vai man nepietrūkst latvijas, mani nedaudz kaitina, jo nē, man nepietrūkst latvijas.
es pateikšu, kas man pietrūkst. man pietrūkst manu vecāku un māsas, dažu draugu, man šobrīd pietrūkst siltu vasaru, kas nav pārāk karstas, man pietrūkst līgošanas. (šeit es apstājos un nespēju izdomāt, kas vēl man pietrūkst) tātad ļoti maz. visam pārējam var atrast aizstājējus.

līdz kādam 18 gadu vecumam es domāju, ka es nevarētu dzīvot ārpus latvijas. ak dies, kādas muļķības. tas ir tas nacionālpatriotisms, ko tev iemāca vecāki un citas autoritatīvas personas, kurām tu klausi un kurām tu tici bez ierunām līdz kādam sapratīgam vecumam, kamēr sāc domāt patstāvīgi.

19 gados es aizbraucu uz minheni pa vasaru strādāt, iemīlējos slovāku puisī un sapratu, ka varētu visu mūžu tur palikt, ja vien man būtu slovāku puisis, ko mīlēt atlikušo dzīvi. protams, ka viņš aizbrauca atpakaļ uz slovākiju, es uz latviju un tā tas beidzās.

dažkārt es domāju par to, cik forši atkal būtu dzīvot rīgā, bet tad es atceros, ka tie 2 gadi, kurus es dzīvoju rīgā, man nemaz nepatika. izņemot tos brīžus, kad es biju iemīlējusies. tad man patika viss.

iespējams, ka es vēl kādreiz dzīvošu latvijā, bet būsim reāli, es par to arvien biežāk sāku šaubīties. man vienkārši negribas dzīvot latvijā. K.grib vācijā, es gribu francijā, varbūt kaut kur tur uz robežas, bet nu skaidrs ir tas, ka mēs gribam kaut kur eiropas centrā.