man ir divas galvenās sejas, dažādas, bet ne pretrunīgas, viņas abas lieliski saprotas, viena otru papildina.

viena ir tā yo yo seja, kad es uzvelku bikses ar rāvējiem un jakas ar kapucēm, eju lēkādama pa ielām, karoče iekačāju. cibā tad es rakstu kačājoties, yo yo, savā apziņā esmu šo stilu definējusi kā umpapā umpapā, bet nevis kā šlāgeristiem, bet vienkārši kačājoties. šitā seja man cibā patīk labāk.

otra ir tā jūtelīgā, nē, otru es nemāku aprakstīt, tā ir tāda vientuļā cilvēka seja, kad gribas sēdēt uz palodzes ar plandošā kleitā kūpošu zaļās tējas krūzi pie atvērta loga un raudzīties lietū kaut kur tālumā. šī man arī patīk, tikai dzīvē nevis cibā. mana vientulība pieder man vienai pašai un ar to es nemāku dalīties.