man bail no bāliem cilvēkiem, kam saule neķeras klāt. nē, no tādiem sārtiem, nedaudz apdegušiem gan nē, jo var redzēt, ka viņi nabadziņi tai saulē par ilgu stāvējuši un tagad mokās un cieš. bet no tādiem, kas slēpjas no saules. man liekas, viņi dzīvo tumšos pagrabos, kur ir mitrs un appelējis, tur smaidam nav vietas, tur ir vēss, un virszemē viņi izlien kļūdas pēc.
varbūt tajos pagrabos viņi pa malciņam dzer arsēnu, lai āda nezaudētu viņu aristokrātisko bālumu. no viņiem plūst neredzamas šausmas manā virzienā. man nav ne jausmas, vai citi cilvēki to jūt, bet man ātrāk gribas paiet viņiem garām.