ja pie manis atnāktu dievs un pats personiski iedotu rokā man šaujamo un teiktu, vari nošaut vienu cilvēku, es tev atļauj un tev taps piedots, es ietu un nošautu to vienu pūsli bez sirds pārmetumiem. vienam puisim bija cilvēku top 5, kurus viņš gribētu nošaut, man bija tādi tikai divi, nu jau palicis tas viens. tas otrs kaut kā izpelnījās iekļūt vēldrīkstdzīvot sarakstā, jo kļuva par mazāku pūsli un pēdējo reizi, kad viņu redzēju, viņš pat uzsita man uz pleca un pateica čau. nolaidies uz zemes, tātad atzīstams par pieņemamu.
varbūt varētu vienu dienu, kad visi pārvēršas par to, kas ir viņu būtība, tad pūšļi pārvērstos par pūšļiem, pilniem gaisa, un es ar mazu adatiņu staigātu un viņus spridzinātu. bet tomēr labāk lai atnāk dievs un iedod man revolveri, jo citi pūšļi nav pelnījuši manu ievērību.

morāle, kas nekur stāstā neparādās, varētu būt tāda, ka nekad nepazemojiet sievietes, viņas jums atriebsies, ja ne tagad, tad pēc gadiem. Es jau esmu izdomājusi, kā tam pūslim atriebties, ja līdz tam vispār nodzīvošu, he hē, iekritīšu kādā bedrē un tad figu izrāpties. to morāli starp citu es tīņu gados kaut kādā kapeņu stāstā dzirdēju, tieši par bedrēm bija, sieviete iemeta cigareti bedrē, kurā divi vīrieši bija atraduši naftu un to viņa teica pirms viņa to cigareti.

cik gan es esmu zemiska, ka pašai prieks, šito es jau pirms nedēļas gribēju ierakstīt, jo ieraudzīju tā pūšļa ģīmi avīzē, bet nebija saņemšanās. tagad ir, jo tik daudz jāstrādā, tik daudz, ka taisni vajag sevi visu izrakstīt.