ja varētu norobežoties no tā "lūdzu, nedari man kaunu", "padomā taču, ko citi teiks", ne jau ieslīgt pilnīgā anarhijā, bet dzīvot pilnīgā saskaņā tikai un vienīgi ar sevi. tu jau teiksi, ka tā arī jādzīvo, ka citādāk nemaz nevar. bet es nevaru, pārāk ciešas saites, žņaudz mani nost un smacē.

zini, es izstāstīju viņiem par dāvanu un pretī saņēmu tādu nelielu sašutumu un neizpratni, nu kura kārtīga meitene gan tā rīkosies. bet es tak nekad neesmu apgalvojusi, ka cenšos radīt kārtīgās meitenes tēlu. un ko par to teiks radi, un ko par to teiks kaimiņi un ko par to teiks paziņas. sabiedrības modrā acs tevi vēro nepagurusi, atceries to, meit.

lai jau vēro, pat ja es nevaru izbēgt no visur sabāztajām kamerām, kas fiksē manas kustības un pārvietošanos noteiktā shēmā, lai jau skatās, lai skatās, lai domā, ko grib.