Atstāsim 4. datumam visas 'smukās' lietas, ko man cilvēki ir sarunājuši. Nu tie, kas dvēselei tuvāk pielīduši. Neba nu visu spēju uzskaitīt, bet šķiet, ka tās ir beigu notis uz kurām attiecības ir sarāvušās. Un neviens tā īsti acīs nav spējis ieskatīties, deklamējot tieši šos vārdus.
''Kaut Tu nosprāgtu!'' - pusaudži ir visai fatāli savā izteiksmes veidā.
''Ej dirst!'' - nezinot, ka man mīļākā vieta ir ''baltais templis''. Glaimi.
''Es Tevi vairs nemīlu.'' - Nu jau cienu par godīgumu. Un vispār. Bet nevajag mīlestības vārdu valkāt tur, kur tās nav bijis.
''Tu esi ļaunākais cilvēks pasaulē.'' - kas droši vien tā arī ir. Netaisos noliegt.
Kāpēc es atceros?
Tāpēc ka, ja Tu sāksi man bārstīt komplimentus un starp tiem iestarpināsi to ne visai glaimojošo vārdu/frāzi, es no visa tā ko teici, atcerēšos un izkasīšu tikai to vienu. To, kas nav tā. Defektu.
Tātad.
Nekādā gadījumā nejūties vainīgs par to, ko ir sanācis pateikt. Tas ir mans prāts, kas ir tendēts uztvert to, kas ir slikti.
Un dzīve saka, rise and shine pēc visa. Burvīgi, vai ne. Bet es piedzimšu. Piedzimšu atkal. Lai Jums nav garlaicīgi. Un rakstīšu, kamēr Jums vēmiens nāks.
I'm adopted child of love
I have my eyes
And I have my soul
And I'm holding on
You make me holy
trokšņi: Beissoul & Einius - Adopted Child of Love
izteicās | What the fuck you were thinking?