''Otrs nozīmīgākais notikums man bija mēnesis Indijā. Biju augstu kalnos, vietās, kur cilvēki man nāca klāt un bikli taustīja.Viņi nebija redzējuši tik baltu ādu, un es jau neesmu pats baltākais cilvēks. Indijā piedzīvoju mistifikācijas. Īstas, reālas situācijas, nekādas halucinācijas. Apzināti vairījos no sanjāsiešiem. Mani brīdināja, ka viņi var pateikt arī ko tādu, kam neesi gatavs, vari saļimt uz vietas. Un, ja Tu neesi gatavs to pieņemt, labāk mūc, izvairies, jo viņi tiešām redz otram cauri. Es vairījos no viņiem, īpaši no vecākajiem, kas ir nešaubīgi viedi. Bet kādā naktī man viens tāds izlien no krūmiem, noķer aiz pogas un burtiski sasaldē mani, jo sastingu kā sālsstabs, un ļoti sliktā, tomēr saprotamā angļu val. saka:''Ā, tev jau ir piecdesmit ( kā arī bija). Nu, ja tev turpmāk vēl būs viedoklis pašam par sevi, tu jau esi miris.'' Un aiziet kaut kur krūmos atpakaļ. Es staigāju noburts ar šo domu vairākas dienas. Joprojām atceros, un situācijās, kad gribu uzstiept dzīvei savu viedokli par to, kādai tai ir jābūt, ikreiz atceros sanjāsieti un šo nakts tikšanos.''
/V.Kleins/
izteicās | What the fuck you were thinking?
