Es ļoti cienu cilvēkus, kas nākuši līdzi ekspedīcijā un pateikuši - nē, es vairs nevaru vai arī man tas par katru cenu nav jādara. Tas prasa lielu drosmi. Jo, protams, tu esi tērējis laiku, līdzekļus, turklāt tev būs jāatgriežas mājās un visiem jāsaka, ka neuzkāpi un kāpēc neuzkāpi. Bet tā ir dzīve, visur nevar uzkāpt un nav jāgrib visur vienmēr uzkāpt. Reizēm ir pareizi neuzkāpt, kaut ko neizdarīt, nesasniegt. Ir pareizi sev kaut ko ļaut pamēģināt, bet atteikties. Un kalni arī to māca.
" - Kāpēc cilvēki nobīstas no saviem sapņiem?
Tāpēc, ka tiem ir sava cena. Man cilvēki ir teikuši - bet ja es pazaudēšu visu, kas man ir? Un tur nav pareizās atbildes - jā, pamet visu un dari. Jo dažreiz nenobīstas cilvēki, kam ir, ko zaudēt, un nobīstas tie, kam nav, ko zaudēt. Cilvēki iemācās dzīvot, arī sapņus nepiepildot. Un katrs lēmums ir cieņas vērts. Jo katrs jau mēģina dzīvot maksimāli labi - gan tas kurš kāpj kalnā, gan tas, kurš veido biznesu, gan tas, kurš sēž dīvānā un sūc aliņu. Mēs nevaram iekāpt viņa kurpēs un nevaram izjust cita cilvēka nastu. Nedz ir jēga apjūsmot un apskaust tos, kam izskatās daudz dots, nedz žēlot tos, kam it kā maz. Mēs rezultātu nezinām.
Ir lietas, ko no šodienas viedokļa darītu citādi, bet nevaru sev pārmest, ja darīju tā. Jo tagad redzu, ka tur ir vēl viens slānis, viena dimensija, ko toreiz nepratu saskatīt vai sajust. Un pēc gadiem pieciem vai desmit redzēšu, ka arī šodien kaut ko neizdaru pietiekami labi. Bet tas ir tas, ko mēs saucam par dzīvi. Jo mēs jau nepiedzimstam uzreiz gatavi. Un ir labi, ka es kaut kur kāpju. Tātad es neesmu iekapsulējusies. "
/O.Kotova/
