DZEJNIEKS UN FILOZOFS ROBERTS MŪKS. Dzejnieks pats saka: Dzeja ir iztēles produkts, un rakstniecība ir reliģiska rakstura aktivitāte.

«Karš ir piemērots maziem cilvēkiem. Jo viņiem ir grūtāk trāpīt.»

(Andris Kalnozols
«Kalendārs mani sauc»)

“ Budisti par ciešanām un miršanas procesu runā daudz un dara to pat tiešāk un nepārprotamāk nekā Jēzus, tādēļ arī budismu var uzskatīt par lejupkāpjošu reliģiju. Viena no četrām cēlajām patiesībām māca: "Dzīve ir ciešanas. Taču budisma uzskatu sistēmā ciešanas nav obligāts priekšnoteikums, lai sekotu Jēzum, un ar ciešanu palīdzību nevar uzkrāt "pluspunktus" mūžībai. Budisti par ciešanām nedomā kā par krusta nešanu, kas sniedz pestīšanu, vai kā par kaut ko tādu, kas jāiztur, lai beigu beigās iegūtu balvu. Budismā ciešanas tiek uztvertas kā praktiskā un reālā cena, kas jāmaksā par atraisīšanos no ilūzijām, nepatiesām vēlmēm, pārākuma un nošķirtības. Ciešanas ir arī tā cena, kas jāmaksā par izvēli neatraisīties; varbūt tas ciešanas izskaidro pat vēl labāk. Katru reizi, kad ļaujamies negatīvām, apsūdzošām, kompulsīvām vai egoistiskām domām, vārdiem vai uzvedībai, budisti uzskata par miršanu! Vēlme pēc varas, kontroles un paštēla saglabāšanas neizzūd bez cīņas, un īpaši to var sacīt par prātu - vietu, kurā dzimst ilūzijas. Pavērojiet, kā divgadnieks mācās teikt vecākiem nē. Cīņa sākas agri, ar pilnu spēku atgriežas pusaudža un jaunieša gados un tā īsti nekad nebeidzas. Daudzi budisti reālajā praksē ļoti labi saprata Jēzus vārdus "Ja kviešu grauds nekrit země un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu" (Jn 12:24). Varbūt viņi šo vēsti uztvēra pat konkrētāk un tiešāk nekā mēs, kristieši! Dienišķas un "nepieciešamas" ciešanas ir cena, kas jāmaksā gan par paša apgaismību, gan par līdzcietību pret citiem. Lūk, ko domā visi garīgie skolotāji, runājot par "nävi pirms nāves" un "vingrināšanos mirt"!” / R.Rors /

"Life really does begin at forty. Up until then, you are just doing research." - Carl Gustav Jung

“If we surrendered
to earth’s intelligence
we could rise up rooted,
like trees.

Instead we entangle ourselves
in knots of our own making
and struggle, lonely and
confused.”

/Maria Rilke/