Vakar kaut kāds izvirtulis, riebeklis pa vidu, šorīt kaut kāds dusmīgs. Lietas lieku nost ar troksni. Nu nevaru, nevaru būt normāls cilvēks vairs. Cimdi visu laiku uz rokām, ja nu iegribas sist, lai otram mīkstāk, jo te jau tikai tie, kas neko no tā pelnījuši nav. Un tad vēl tā mana pretīgā mute.
Bet es meklēju, kur ''izkrāmēties''. Svīšana līdz nemaņai līdz. Uz brīdi.