Tev nav jāpaskaidro sevi. Tev nav jāatbild nevienam. Tev ir tiesības domāt, to ko tu domā, lai arī cik neloģiski tas varētu būt. Tāpat tu vari just to, ko gribi, pat ja šāds pārdzīvojums varētu arī būt uzskatāms par nesaprātīgu. Ta ir tava prerogatīva. Un, vismaz, tas ko tu domā vai jūti ir tevis paša. Tu neturies pie kkādas izvēles  vai neradi kkādu noskaņojumu, tikai tāpēc, ka kāds cits domā, ka tev tā vajadzētu.

Cilvēki, kas mums ir nozīmīgi, mēs viņu dēļ darīsim jebko. Būsim gatavi iziet no rāmjiem, upurēties un ko tik vēl ne. Un visi mēs gribam pretī ko? Un kāpēc mēs vispār gribam kaut ko pretī? Ar to gandarījumu, ko gūstam sniedzot, nepietiek?