Vēlāk jau ceļā pavadīja mazliet skumji spīdoša saule. Atkal rāmis. Te var nosmakt. Te nav gaisa. Arī morāli.
Bet svētki aizvadīti godam. Dejoju, laikam esot dziedājis, bet es teiktu, ka tā bija vārnas klaigāšana agonijā. Veros ugunskurā, cepu nosperto nākamajam rītam domāto gaļu uz iesma un domāju par būtisko. Aust rīts.
Puto un līst alus. Aizlīst aiz krāgas. Dziesmas, smaidi un lekšana pāri ugunskuram nerimst.
Nakts tā arī ne mirkli nepienāca.

Attapos sēžot pļavā un pinot margrietiņu vainagu. Kaķim derēja.
Šajā gadsimtā papardes vairs nezied. Papardes ziedēja kādreiz. Bija skaisti laiki. Es atkārtoju - bija.