Es nerunáju. Es nekad nelikšu draugiem noprast, ka kaut kas nav kārtībā. Bet no I. neko nenoslēpsi. Pat otrpus ektrānam. Un I. piespiež runāt. Un brutāli uzdirš, stumj un grūž.

  'Ja ir tulznas, protams, ir grūti iet.. bet iedomājies, ka brien pa lauku. uz mājām tak jātiek, nesēdesi ceļa malā un negaidīsi, kad sadzīs.. ir jāiet. Visi ir piedzimuši un izauguši sapisti. A nu iedirsa.. nedomā par to, kas iedirsa, domā par to kā ir.. kāpēc ir tā.. kā tu gribi, lai ir. Ar vienu nesanāk, sanāks ar citu, bet caurums nepaliks. Ir jāmāk palaist vaļa. Domā par sākumu, sākums ir svarīgs. Netaisi sevi par sapistu personu ar šauru uztveri. Kapēc es Tev lieku domāt par sākumu, tāpēc, ka man vispār tas, ka pilnīgi nesaistītas personas spēj kaut ko sabīdīt ir brīnums. Es gribu, lai Tu atceries to labo, jo Tev ir dota tā iespēja. Tev ir dota atmiņa par to. Ka ir iespējams kaut kas tāds, pēkšni kaut kas ir un sanāk. Tas ir viss par ko Tev jādomā un jāatceras. Pārējais kaut kādu iemeslu pēc sanāca, jo acīmredzot tam tā bija jānotiek. Jo savādāk Tu nebūsi pietiekoši labs tam, kas Tev vel ir paredzēts. Un vispār kā Tu zini, ka Tev tika iedirsts? ej paraudi, moš tā ir izārstēšana. Figņai, ko Tu pieņem par patiesību. Pasēdi un saproti kā ir patiesībā. Bet tai sajūtai ir jābūt tīrai, bez dusmām, bez pretošanās. Un pēc tam, es gribu, lai Tu ej un zīmē.' .. 'Es nezinu no kurienes man šitas viss nāk, jo tas, kas strādā pie manis, nestrādā pie Tevis, bet acīmredzot, es spēju izvilkt informāciju, ko Tu esi pelnījis dzirdēt.'

Un tā esmu ceļā uz attīrīšanos.