Ir brūces, kas nedzīst ar laiku. Tā vietā, viņas sāk sāpēt atkal pareizajos laika apstākļos. Ja tā notiek, zemapziņā mēs iedziļināmies sevī, pārāk jūtīgi reaģējot sāpīgā veidā pilnīgi bez redzama iemesla, un tā mēs paši kļūstam īpaši kaitīgi, bez faktiskas vēlēšanās, beigu galā sāpinot citus.

Šodien radikāla sevis pārvērtēšana, rīt jau sāpju izrunāšana. Ķip. Bet man tam nav laika. Tāpēc varbūt lai paliek kā ir. Robot-stāvoklis, dzīvošana sev, izolācija. Nav jau tā, ka nebūtu tur bijis. Tāpēc nevajadzētu būt tik grūti. Kaut kādi mērķi jau vēl ir. Let's not fuck up what's left of me.