Atkal būs jāatceras kā tad tas ir iet uz skolu katru dienu. Vāks nah*j. Iet uz to ta bija poverī, tagad būs jābrauc. Jākratās pareizāk.
Kroč man šodien totāli gribējās high five ar K., jo viņš izspēra ko tādu, kas arī manā galvā maļās. Is this for me? Really? Do I see myself doing this for rest of my life? Un skaties kur, kā gribi, visi Taurusi is šitādā kaut kādā ''es nezinu, kur savus ragus bāzt'' stāvoklī. Nu vismaz tie, kas man ir apkārt. Ja ne tas, tad kaut kas paļubomu nebūs kā vajag un nomāks.
Nav daudz palicis, jā, ok viss notiek līdz galam, tur nav divu domu. Bet es zinu, ka daru, jo nekā cita ko darīt, labāka nav. And it's really fucking sad.
Kalkulējot, cik es nobraucu nedēļā piķi, vispār mati ceļas stāvus gaisā. pa 9 mēnešiem i labāk nerēķināt, prasīsies pēc virves un ziepēm.

Smieklīgs kadrs gan šodien bija, kad citas grupas pasniedzēja iepērās mūsu nodarbībā un nobrīnījās, ka mums viss notiek un esam. Daži labi kolēģi uztaisījuši kolektīvo bastojienu. [da vnk sajukums sarakstā] A pasniedzēja priecīga, var kājas salikt uz galda un atlaist.