Apglabāju savu kāmīti Steve McQueen. Tieši šodien sapucēju viņam māju un visādi citādi parūpējos. Bet notika tā, kā notika. Ierados pusdienās un samanīju sastingušu baltu kamolīti. Sad.
Nejaušs zvans brālim un izrādās, ka mātei ir vārda diena. shame on me. Visos iespējamos kalendāros, plānotājos un visur citur esmu atzīmējis, bet tik ļoti pārņemts ar sevis atdzesēšanu, ka piemirstu. Nekas, laiks vēl bija, sagaidīju mājās ar puķēm [ ko saraustīju no dārza. gribējās jau kaimiņiem sasperties, bet visi uz vakaru dārzus laista] un vīna pudeli.

Plānos bija visu dienu nomīties ar ričukiem, bet rokas pumpis nekam nederēja līdz ar to, nācās ar I. gaidīt līdz 6 vakarā. Pa to laiku viens Džonis un daudz sulas saldējuma, kā arī vakariņas. Vēl pa starpu vēlme iet un pēdējā dienā parakstīties par to nabaga Lv valodu. Bet vēderus pielikām, pumpis bija sagaidīts, veļuki darba kārtībā un tad nu:
- kā ar parakstiem?
- *stāv brīdi, domā*... es saku latviešiem ir lemts izmirt..koa? bet tā ir! *pa ceļam uz tualeti nobļauj*
kas tiesa, tas tiesa. Ja reiz parakstu trūkst, tas pierāda tikai to, cik ļoti tautiešiem ''rūūūp''. Iedomājos uzreiz par pensionāriem, kas nu nemaz tā neskrēja kaut kādu parakstu kaut kur atstāt, bet līdz ko būtu runa par vēlēšanām un visādiem citādiem marazmiem, tur jau 7 no rīta veidotos pensionāru rindas. Nerūp tie jaunieši nevienam, nu nerūp. Vīlies. Punkts.

Nu tad tā, 1:20am, esmu beidzot ieradies mājās, uzstiepis riteni līdz 4. stāvam, paēdis otrās vakariņas ārpus mājas, mazā reibulī, apmierināts varu doties pie miera, lai atkal celtos 6 no rīta. Prozit!