"Un tieši šajā punktā gadījums ar Kudanu patiešām uztausta kultūrā sasāpējušas bažas. Ja nu izrādās, ka rakstnieks (izmantojot frāzi, ko Mārtins Eimiss attiecinājis uz V. S. Pričetu) ir spogulis, nevis lampa? Pats svarīgākais romantiķu priekšstatā par mākslinieku taču ir kāda mierinoša doma par cilvēci – ka mēs esam radītāji, nevis kāda radīti, ka no pārējās pasaules mūs atšķir nevis vienkāršs mūsos ievadīto datu neiroloģiskais komposts, bet gan kaut kāda vārdos neizsakāma iekšējā būtība, ko var notvert vienīgi izpausmes aktā. Vai tādā gadījumā iemesls, kāpēc mēs tik dedzīgi sargājam atšķirību starp to, ko spēj lielie valodu modeļi un ko spēj cilvēka radošā iztēle, nevarētu būt vienkārši fakts, ka… tas mums ir sāpīgs jautājums? Varbūt mēs baidāmies, ka tā varētu būt vienkārši pagaidu atšķirība pakāpē, nevis fundamentāla kategoriāla atšķirība? Vai, citādi izsakoties, mēs baidāmies, ka nekādas atšķirības nav vispār?" [ Rīgas Laiks ]