"Notikušajā pats vien esmu vainīgs ar savu liesmojošo dabu, ar savu apbrīnojamo stūrgalvību un iespītēšanos brīžos, kad to vismazāk vajag. Nolādētās dusmu lēkmes. Es taču labi redzu un labi zinu, kā man būtu jārīkojas, lai tās nesāktos. Atliktu vien būt prātīgam un rīkoties pareizi. Tomēr nespēju izteikt vārdos, kā man tas reizēm riebj – būt prātīgam." / Arno Jundze, "Es nemiršu nekad" /