- Es nemīlu sistēmas.
Es redzu, kas notiek visās jomās un pirmkārt jau jomā, kas attiecas uz mani. Mācītājs nekalpo draudzei, Dievam, viņš pat nekalpo sev, viņš kalpo sistēmai, ko mēs saucam par Baznīcu ar lielo «B». Skolotājs nekalpo bērniem, neaudzina bērnus, bet kalpo sistēmai, galvenais ir izpildīt plānu, sekot direktīvām, sagatavot eksāmeniem. Viņš nedzird bērna iekšējās vajadzības. Es, protams, vispārinu un pārspīlēju, ir arī skolotāji, kas domā citādi. Bet šī sistēma tāda nav. Tā nedod skolotājiem prieku, tāpēc viņi ir noguruši. Mūsu valsts ir sistēma, visas ministrijas. Man ir darīšana ar Labklājības ministriju un dažām bērnu tiesību aizsardzības instancēm. Roku liekot uz sirds, varu teikt – es nezinu nevienu, kam tajās interesētu bērni. Mums ir valsts, kam neinteresē cilvēks.
- Aptaujājot jūsu kolēģus, viņi saka, ka jūs esat viens no drosmīgākajiem cilvēkiem, kādu viņi jelkad pazinuši. Vai jums ir no kaut kā bail?
- Man ir bail no daudzām lietām, bet pirmā atmiņa, kad to skaidri apzinājos, bija Ziemassvētku vecītis.
- ...un tad jūs kļuvāt par mācītāju...
-(Smejas.) Ja nopietni, man visvairāk bail savā entuziasmā vai neapdomīgā pārgalvībā pateikt saviem studentiem kaut ko tik neadekvātu, neskaidru vai pat aplamu, ka viņi pie tā pieķertos un tas viņu turpmākajos dzīves etapos kaut ko sabojātu. Mēs jau nekad nevaram pateikt pietiekami precīzi, to var tikai Dievs.
What the fuck you were thinking?