Sakiet, ko gribat, bet  taisnīgums ir derīgs tikai ļoti ierobežotā pasaulē. Toties tad tas attiecas uz visu dzīvi kopumā. Un, pat ja mans taisnīgums nevienam nav vajadzīgs, neko citu piedāvāt es vienlaga nevaru. Šajā ziņā godīgums ir radniecīgs mīlestībai. Taču tas, ko tu centies dot, ne vienmēr sakrīt ar to, ko no tevis gaida. Un tieši tāpēc manā dzīvē - gan blakus man, gan man pāri - tik daudz kas bija pagājis un bez aizķeršanās nogrimis.
Droši vien man būtu par ko neieredzēt dzīvi. Tāds naids, lai nu kā, bet varētu būt aicinājums uz taisnīgumu. Taču neieredzēt kaut ko, kas pieder pie manis paša dzīves, man nesanāk, sitiet mani kaut nost. Jo arī tad, ja visa man dzīve aiziet kā pa vējam, arī tad es pats tā esmu gribējis.

- Kāpēc tu izšķīries?
- Man briesmīgi patīk braukt ar vilcienu. Bet, kad apprecējos es vairs nedabūju sēdēt pie loga.
- Tas ir joks vai ne?
- Selindžeram bija tāds romāns. Skolas laikā lasīju.
- Bet ja vēl nopietnāk?
- Pavisam vienkārši. Pirms gdiem pieciem viņa aizgāja. Un vairs neatgriezās.
- Pēc tam ne reizi neesi saticis?
- Nē...Nav arī bijis iemesls satikt.
- Tad jau laulības dzīvē tev īpaši negāja?
- Laulības dzīvē viss bija kārtībā. Bet tas jau nav galvenais. Gulēt gan ejam kopā, bet aizmiegam katrs pats par sevi. Vai tu to spēj saprast?
- Jā, domāju ka saprotu.
- Es, protams, nedomāju, ka cilvēkus varētu klasificēt, tomēr nosacīti es tos sadalītu divos tipos: cilvēkus ar universālu pasaules uztveri un cilvēkus ar aprobežotu uztveri. Es savus pasaules uzskatus ierobežoju. Un tas nav galvenais, vai manas robežas ir vai nav pareizas. Kaut kur robežai it jābūt, un tur tā ir. Bet ne visi tā domā.
- Bet ko tu pats domā par savu dzīvi?
- esi lasījusi 'Brāļus Karamazovus?''
- Esmu, tikai vienu reizi, ļoti sen.
- Pa reizei var pārlasīt. Uz romāna beigu pusi Aļoša skolniekam Koļam Krasotkinam saka: ''klausies, Koļa, jūs, starp citu, būsiet ļoti nelaimīgs cilvēks. Tomēr visā visumā būsiet pateicīgs dzīvei!''
- Vispār jau Aļoša ļoti daudz saprata. Bet pie šiem vārdiem es sāku šaubīties. Es nezinu, vai var būt nelaimīgs cilvēks un tomēr nodzīvot laimīgu dzīvi.
- Un tāpēc tu nospraud robežas savai dzīvei?
- Varbūt.
- Bet kā tu domā... Vai tu ar savu ierobežoto skatu uz dzīvi varētu saskatīt, piemēram, mani?
- Kas grib, šajā dzīvē var ienākt, kas grib - no tās iziet. Tas ir galvenais labums no ierobežota skata uz dzīvi. Ienākot noslaukiet kājas. Izejot - aizveriet durvis. Tas ir kopīgais visiem domātais likums.