Ko gan es tādu būtu zaudējis? Es pakasīju galvu un sāku domāt. Zaudējumu, protams, bija pietiekami daudz. Ja izveidotu sīku sarakstu, sanāktu bieza burtnīca. No šā tā biju viegli šķīries, taču pēc tam nožēlojis. Ar kaut ko viss bij noticis citādi. Es nemitīgi zaudēju dažādas lietas, cilvēkus, jūtas, atmiņas. Tēlaini izsakoties, mana dzīve jau sen bija kā mētelis ar bezcerīgi caurām kabatām. Ņem kādu adatu un diegu gribi - aizlāpīt vienagla nevar. Tad nu sēdi un domā, kā ar to tikt galā, bet kāds noteikti iebāž galvu tavā logā un nokliedzas: ''Tava dzīve ir nulle!'' Un tev pat nekas nav iebilstams.
Jaunībā es bieži domāju: ka vien pacentīšo, spēšu vēl par kaut ko kļūt. Teiksim, atvēršu savu bāru Kasablankā un iepazīšos ar kādu. Vai arī, ja domātu reālāk, es izvēlēšos sev tādu dzīvi, kas būtu daudz piemērotāka mana ''es'' atklāsmei.
Es pat īpaši trenējos, lai mēģinātu mainīt savu būtību. Tomēr, gluži kā jahta ar nošķiebtu ķīli, vienmēr atgriezos tur, no kurienes biju mēģinājis aizpeldēt prom: atgriezos pie īstenā sevis. Pie tā, kurš vispār nepeld projām, bet paliek krastā un gaida, kad es atgriezīšos.
Vai te ir vērts uz vēl kaut ko cerēt?

Es nezināju. Varbūt nav vērts. Turgeņevs to būtu saucis par vilšanos. Dostojevskis - par elli. Samersets Moems - par realitāti. tomēr, lai kādos vārdos kāds to sauktu, tas viss attiecas uz mani.

Es nevarēju iedomāties, kas ir Nemirstība. Varbūt tomēr tiešām atgūšu zaudēto un izveidošu jaunu sevi. Varbūt beidzot kāds mani tā īsti novērtēs. Kāds gribēs mani darīt laimīgu. Un es patiešām kļūšu laimīgs. Tikai tad jau vairs nebūšu šodienas ''es''. Šodienas ''es'' pārāk labi atceras, kas patiesībā esmu. Un tas ir vēsturisks fakts, kuru nevienam nav pa spēkam mainīt.